bet domāju, ka
raudāt mersedesā ir vieglāk kā trolejbusā.
Domāju tāpat kā daudzi, ja tik būs nauda - viss būs o.k. Un līdzekļi kā tikt pie naudas - pieņemami gandrīz visi, ja vien tie nav klaji konfliktā ar kriminālkodeksu.
Man bija iespēja būt tuvu pietiekoši lielu līdzekļu apgrozībai. Tajā pat laikā es atrados materiāli pieticīgos apstākļos.
Nu ko?
Domāju, turpmāko scenāriju iespējams apjaust… Sākumā bija diezgan stresaini, bet pamazām viss pieslīpējās, „sistēma” sakārtojās. Es varēju atļauties to, ko citi mani paziņas nevarēja.
Tā, kā esmu diezgan sabiedrisks un neskops, varēju apmaksāt visādas jautrošanās un tusiņus. Biju iniciators dažādām „trakām” idejām. Vārdu sakot es pieradu pie tā, ka man vienmēr ir nauda. Tomēr, laikam ejot, sapratu, ka ātrāk vai vēlāk varu nokļūt nepatikšanās. Man bija iekrāta kāda summa un es „barotni” pametu brīvprātīgi. Ar uzkrātajiem līdzekļiem iesāku savu biznesu. Taču, lai biznesu iešūpotu, līdz tas sāk nest peļņu, nepieciešamie izdevumi izrādījās daudz lielāki, kā sākumā plānotie.
Apzinājos, ka mans kredīta reitings ir pietiekošs un es brīvi varu aizņemties sev nepieciešamās summas. Tā pamazām iekrājās ne ļoti viegla, bet arī ne pārāk smaga parādu nasta. Bet tad, kādā brīdī, dažādu apstākļu sakritības dēļ, firmas ienākumi ilgāka laika periodā saruka. Protams, ka maksājumi par kredītu saistībām, palika iepriekšējā apmērā. Cenšoties ievērot maksājumu termiņus, kredītu atdošanu uzkrāvu uzņēmuma jau tā vārgajiem „finansu pleciem”. Citu ienākumu jau nebija.
Firma bankrotēja, kredīti palika.
Ko tālāk?
Man padomā bija vēl kāds biznesa projekts. Tādēļ atkal meklēju iespējas aizņemties. Cerēju ātri atgūties no finansiālā kraha. Diemžēl ar aizņemto summu nepietika, bet situācija bija kļuvusi vēl smagāka iepriekšējo parādu dēļ.
Un nu jau es sāku aizņemties .... no viena - lai atdotu otram...
Tas bija reāls kritiens, reālā kredītu bedrē.
Es pat vēl neaptvēru, ka esmu jau bedres dibenā, bet tad iespējas aizņemties izbeidzās.
Mans kredīta reitings bija izsmelts!
Dzīve apstājās.
Es „piezemējos” ar tik iespaidīgām parādu saistībām, kuras reāli nokārtot vairs nebija iespējams.
Ko nu? ...
Es zināju turpinājumu - kreditori, cits pēc cita, liks lietā izdomu un iespējas, lai mani piespiestu (ņem kur gribi) atgriezt aizdevumus.
Bet mana varēšana bija beigusies.
Diemžēl pavisam.
Tiesu izpildītāji maniem kontiem bija uzlikuši inkaso. Tas nozīmē, ka jebkura summa, kura tajos ienāktu, tiks noņemta par labu kādai no kredītiestādēm. Tas pats arī ar darba algu. Tajā pat laikā mani draugi (nu jau bijušie) bija kļuvuši kategoriski un asi. Regulāri nācās uzklausīt draudus. Katrs telefona zvans lika iekšķīgi sarauties.
Vēl vairāk, šajā situācijā man vairs nebija padoma, kā lai turpinu dzīvot - jo naudas nebija vispār. Priekš manis 5 lati bija kļuvusi ļoti liela un rokās reti turama summa. Tomēr, ja es aizdevējiem piedāvātu atmaksāt mēnesī pat 20 latus, tas šķistu smieklīgi salīdzinot ar parādu apjomu.
Pilnīga bezizeja.
Man nebija ko atbildēt uz jautājumu: "Kad būs nauda?".
Es to nezināju.
Patiešām nezināju. Biju palicis absolūti viens ar savām problēmām. Kur ņemt lai atdotu? No kā dzīvot pašam? Vienīgā izeja šķita - pārtraukt dzīvi ...
Tad atcerējos, ka bērnībā biju mācīts – visas grūtības un problēmas kļūst pārvaramas, ja savu dzīvi uzticu Dievam. Es nometos ceļos un lūdzu: ”Dievs piedod visus manus grēkus, piedod visu, ko esmu darījis sliktu. Tu zini, ka man vairs nav izejas. Es lūdzu, vadi Tu manu turpmāko dzīvi.”.
Neatceros vai tieši tajā brīdī kļuva vieglāk, bet cerība dzima...
Es domāju, ka atrodos bezizejā, taču Dievs atvēra durvis, par kurām pat nevarēju iedomāties...
Tā bija izeja!
Ne tāda kā to iztēlojos es, bet tāda, kuru var iedot tikai Visaugstākais.
Es saņēmu nevis no debesīm krītošas naudas paciņas, bet sirds mieru pieņemt reālo situāciju, lai turpinātu dzīvot.
Situācijā (faktiski ellē), kuru pats sev biju radījis, beidzot varēju palikt mierīgs. Mierīgs, sava Glābēja - Jēzus Kristus piešķirtajā patvērumā. Viņa mierā. Viņš bija uzvarējis visu nemieru, stresu, bezpalīdzību un bezcerību.
Tagad pilnīgi visu - gan to, ka man var visu atņemt, gan to, ka mani var arī fiziski "apstrādāt", es pieņēmu uzticoties Dieva aizsardzībai.
Un zini?
Viņš sargā!
No visļaunākā, kas šausmināja manu iztēli - praktiski nenotika nekas. Jā, pazaudēju to, kas bija ieķīlāts, bija jāatdod arī auto. Taču Dievs kārtoja, ka uzreiz dabūju citu, ne tik krutu, bet iespēja pārvietoties man palika.
Tomēr, pats galvenais - Viņš atņēma nepārtraukto izmisuma pilno stresu: kā dzīvot, kur ņemt, no kā vēl aizņemties.
Dievs nav kredītiestādes menedžeris.
Viņš ir visuma Radītājs un Boss.
(ir atšķirība..?)
Izvēloties dzīvot Viņa vadībā, es kļuvu par Viņa draugu. Viņš iemācīja, kā sakārtot dzīvi, ne īslaicīgiem līdzekļiem, bet nopietni un ilgtermiņā.
Tagad es zinu,
ja tas uz kādu laiku būs nepieciešams, Viņš uzturēs - vienkārši Savā žēlastībā.
Bet Dieva plānā nav nevarīgu un uzturamu būtņu izveide, vai epizodisku un lokālu problēmu risināšana ar pārdabīgiem līdzekļiem.
Viņš grib izveidot dievišķīgi skaistu un stipru raksturu. Viņš slīpē un audzina.
Viņš pārveido.
Viņš vēlas, lai katra cilvēka, dzīve (arī mana un Tava) kļūst par mierīgi un sakārtoti risināmu visdažādāko situāciju virkni.
Par tādu - kura tiek balstīta uz Dieva pamata.
Kura cauri laikam un pāri nāves robežai iesniedzas mūžībā.
Šodien, atskatoties uz pēdējiem gadiem, es varu pastāstīt par dažādām izjūtām, kuras esmu piedzīvojis ticot un dažreiz gandrīz vairs pat neticot Dieva vadīšanai. Bet pats svarīgākais ko vēlos pateikt:
„Es ar savām problēmām nekad, nekad vairs neesmu viens”!
............................................................................
Par zilo okeānu un sliekām/ Nepaliec viens/ Nezūdies/ Ticības nasta/ Kas ir ticība?/ Divas sistēmas/ Suns un nauda/ Kāpēc mīlam bērnus?/ Kur ņemt padomu?/
............................................................................
.jpg)